(DN 27.4-처음에 대한 앎 경, 달과 태양 등의 출현) aggaññasuttaṃ, candimasūriyādipātub…
4. aggaññasuttaṃ, candimasūriyādipātubhāvo (DN 27.4-처음에 대한 앎 경, 달과 태양 등의 출현)
121. “atha kho te, vāseṭṭha, sattā rasapathaviṃ hatthehi āluppakārakaṃ upakkamiṃsu paribhuñjituṃ. yato kho te, vāseṭṭha, sattā rasapathaviṃ hatthehi āluppakārakaṃ upakkamiṃsu paribhuñjituṃ. atha tesaṃ sattānaṃ sayaṃpabhā antaradhāyi. sayaṃpabhāya antarahitāya candimasūriyā pāturahesuṃ. candimasūriyesu pātubhūtesu nakkhattāni tārakarūpāni pāturahesuṃ. nakkhattesu tārakarūpesu pātubhūtesu rattindivā paññāyiṃsu. rattindivesu paññāyamānesu māsaḍḍhamāsā paññāyiṃsu. māsaḍḍhamāsesu paññāyamānesu utusaṃvaccharā paññāyiṃsu. ettāvatā kho, vāseṭṭha, ayaṃ loko puna vivaṭṭo hoti.
그러자 와셋타여, 그 중생들은 맛을 가진 땅을 먹기 위해 손으로 먹을 수 있는 만큼씩 부수었다. 와셋타여, 그 중생들이 맛을 가진 땅을 먹기 위해 손으로 먹을 수 있는 만큼씩 부수었을 때 그 중생들의 스스로 빛남이 사라졌다. 스스로 빛남이 사라지자 달과 태양이 나타났다. 달과 태양이 나타났을 때 별자리도 별의 형상도 나타났다. 별자리도 별의 형상도 나타났을 때 밤과 낮이 알려졌다. 밤과 낮이 알려졌을 때 한 달이나 보름이 알려졌다. 한 달이나 보름이 알려졌을 때 계절과 년(年)도 알려졌다. 와셋타여, 이런 방식으로 이 세상은 다시 퇴보한다.
122. “atha kho te, vāseṭṭha, sattā rasapathaviṃ paribhuñjantā taṃbhakkhā tadāhārā ciraṃ dīghamaddhānaṃ aṭṭhaṃsu. yathā yathā kho te, vāseṭṭha, sattā rasapathaviṃ paribhuñjantā taṃbhakkhā tadāhārā ciraṃ dīghamaddhānaṃ aṭṭhaṃsu, tathā tathā tesaṃ sattānaṃ (rasapathaviṃ paribhuñjantānaṃ) kharattañceva kāyasmiṃ okkami, vaṇṇavevaṇṇatā ca paññāyittha. ekidaṃ sattā vaṇṇavanto honti, ekidaṃ sattā dubbaṇṇā. tattha ye te sattā vaṇṇavanto, te dubbaṇṇe satte atimaññanti — ‘mayametehi vaṇṇavantatarā, amhehete dubbaṇṇatarā’ti. tesaṃ vaṇṇātimānapaccayā mānātimānajātikānaṃ rasapathavī antaradhāyi. rasāya pathaviyā antarahitāya sannipatiṃsu. sannipatitvā anutthuniṃsu — ‘aho rasaṃ, aho rasan’ti! tadetarahipi manussā kañcideva surasaṃ labhitvā evamāhaṃsu — ‘aho rasaṃ, aho rasan’ti! tadeva porāṇaṃ aggaññaṃ akkharaṃ anusaranti, na tvevassa atthaṃ ājānanti.
와셋타여, 그것을 음식으로 그것을 자량(資糧)으로 하는 그 중생들은 맛을 가진 땅을 먹으면서 오랫동안 긴 시간을 머물렀다. 와셋타여, 그것을 음식으로 그것을 자량(資糧)으로 하는 그 중생들이 맛을 가진 땅을 먹으면서 오랫동안 긴 시간을 머물 때 (맛을 가진 땅을 먹는) 그 중생들의 몸이 거칠어지고, 좋은 색깔과 나쁜 색깔이 알려졌다. 어떤 중생은 피부색이 좋았고, 어떤 중생은 피부색이 나빴다. 그때 피부색이 좋은 중생들은 피부색이 나쁜 중생들을 멸시했다. ㅡ ‘우리는 그들보다 피부색이 더 좋다. 그들은 우리보다 피부색이 더 나쁘다.’라고. 그들에게 피부색에 의한 멸시를 조건으로 자만과 오만이 생겨나자 맛을 가진 땅이 사라졌다. 맛을 가진 땅이 사라지자 함께 모였다. 함께 모인 뒤 ‘오, 맛을! 오, 맛을’이라며 울부짖었다. 그것 때문에 지금도 사람들은 무엇인가 맛 좋은 것을 얻은 뒤에 이렇게 말한다. ㅡ ‘오, 맛을! 오, 맛을’이라고. 그들은 옛날, 처음에 대한 앎을 문자적으로만 기억한다. 그러나 의미를 알지는 못한다.