홈
> 맛지마 니까야 > 100.saṅgārava
475-481 지금여기에서 실다운 지혜로 완전한 궁극의 경지를 성취해서 범행의 근본을 공언하는 방법(깨달음의 과정 - 고행까지…
475. “idha me, bhāradvāja, pubbeva sambodhā anabhisambuddhassa bodhisattasseva sato etadahosi — ‘sambādho gharāvāso rajāpatho, abbhokāso pabbajjā. nayidaṃ sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā ekantaparipuṇṇaṃ ekantaparisuddhaṃ saṅkhalikhitaṃ brahmacariyaṃ carituṃ. yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyyan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, aparena samayena daharova samāno susukāḷakeso bhadrena yobbanena samannāgato paṭhamena vayasā akāmakānaṃ mātāpitūnaṃ assumukhānaṃ rudantānaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajiṃ. so evaṃ pabbajito samāno kiṃkusalagavesī anuttaraṃ santivarapadaṃ pariyesamāno yena āḷāro kālāmo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā āḷāraṃ kālāmaṃ etadavocaṃ — ‘icchāmahaṃ, āvuso kālāma, imasmiṃ dhammavinaye brahmacariyaṃ caritun’ti. evaṃ vutte, bhāradvāja, āḷāro kālāmo maṃ etadavoca — ‘viharatāyasmā. tādiso ayaṃ dhammo yattha viññū puriso nacirasseva sakaṃ ācariyakaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyyā’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, nacirasseva khippameva taṃ dhammaṃ pariyāpuṇiṃ. so kho ahaṃ, bhāradvāja, tāvatakeneva oṭṭhapahatamattena lapitalāpanamattena ‘ñāṇavādañca vadāmi, theravādañca jānāmi, passāmī’ti ca paṭijānāmi, ahañceva aññe ca. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘na kho āḷāro kālāmo imaṃ dhammaṃ kevalaṃ saddhāmattakena sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedeti; addhā āḷāro kālāmo imaṃ dhammaṃ jānaṃ passaṃ viharatī’ti.
바라드와자여, 깨달음 이전, 깨닫지 못한 보살이었을 때 나에게 이런 생각이 떠올랐다. — ‘재가의 삶이란 압박이고 오염이 많지만, 출가는 열린 허공과 같다. 재가에 살면서 온전히 충만하고 온전히 청정하고 소라고둥처럼 빛나는 범행을 실천하기는 쉽지 않다. 그러니 나는 머리와 수염을 깎고, 노란 옷을 입고, 집에서 집 없는 곳으로 출가해야겠다.’라고. 바라드와자여, 그런 나는 나중에 원치 않아 얼굴이 눈물에 젖은 어머니와 아버지가 슬피 울고 있는데도 불구하고, 검은 머리의 소년이고 상서로운 젊음을 갖춘 초년기의 젊은 나이에 머리와 수염을 깎고, 노란 옷을 입고, 집에서 집 없는 곳으로 출가했다. 이렇게 무엇이 유익(有益)[선(善)]인지를 구하여 출가한 나는 위없이 평화롭고 고귀한 경지를 찾아 알라라 깔라마에게 갔다. 가서는 알라라 깔라마에게 ‘도반 깔라마여, 나는 이 법(法)과 율(律)에서 범행(梵行)을 실천하고자 합니다.’라고 말했다. 이렇게 말했을 때, 바라드와자여, 알라라 깔라마는 나에게 ‘존자는 머무시오. 지혜로운 자라면 오래지 않아 자기 스승에게서 온 것을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머물 수 있는 이런 법이 있소.’라고 말했다. 오래지 않아, 바라드와자여, 나는 빠르게 그 법을 완전히 익혔다. 바라드와자여, 나는 바로 그만큼 자신의 입을 열고 자신의 말을 통해 앎과 확실함을 말했다. ‘나는 알고 본다.’라고 공언했고, 다른 사람들도 인정했다. 바라드와자여, 그런 내게 이런 생각이 떠올랐다. — ‘알라라 깔라마는 이 법을 단지 믿음만으로 ‘스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머문다.'라고 선언하는 것이 아니다. 참으로 알라라 깔라마는 이 법을 알고 보면서 머문다.’
“atha khvāhaṃ, bhāradvāja, yena āḷāro kālāmo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā āḷāraṃ kālāmaṃ etadavocaṃ — ‘kittāvatā no, āvuso kālāma, imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedesī’ti? evaṃ vutte, bhāradvāja, āḷāro kālāmo ākiñcaññāyatanaṃ pavedesi. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘na kho āḷārasseva kālāmassa atthi saddhā, mayhaṃpatthi saddhā; na kho āḷārasseva kālāmassa atthi vīriyaṃ ... pe ... sati... samādhi... paññā, mayhaṃpatthi paññā. yaṃnūnāhaṃ yaṃ dhammaṃ āḷāro kālāmo sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedeti tassa dhammassa sacchikiriyāya padaheyyan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, nacirasseva khippameva taṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsiṃ. atha khvāhaṃ, bhāradvāja, yena āḷāro kālāmo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā āḷāraṃ kālāmaṃ etadavocaṃ — ‘ettāvatā no, āvuso kālāma, imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesī’ti? ‘ettāvatā kho ahaṃ, āvuso, imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedemī’ti. ‘ahampi kho, āvuso, ettāvatā imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmī’ti. ‘lābhā no, āvuso, suladdhaṃ no, āvuso, ye mayaṃ āyasmantaṃ tādisaṃ sabrahmacāriṃ passāma. iti yāhaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedemi taṃ tvaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharasi; yaṃ tvaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharasi tamahaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedemi. iti yāhaṃ dhammaṃ jānāmi taṃ tvaṃ dhammaṃ jānāsi, yaṃ tvaṃ dhammaṃ jānāsi tamahaṃ dhammaṃ jānāmi. iti yādiso ahaṃ tādiso tuvaṃ, yādiso tuvaṃ tādiso ahaṃ. ehi dāni, āvuso, ubhova santā imaṃ gaṇaṃ pariharāmā’ti. iti kho, bhāradvāja, āḷāro kālāmo ācariyo me samāno attano antevāsiṃ maṃ samānaṃ attanā samasamaṃ ṭhapesi, uḷārāya ca maṃ pūjāya pūjesi. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘nāyaṃ dhammo nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati, yāvadeva ākiñcaññāyatanūpapattiyā’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, taṃ dhammaṃ analaṅkaritvā tasmā dhammā nibbijja apakkamiṃ.
바라드와자여, 나는 알라라 깔라마에게 갔다. 가서 알라라 깔라마에게 “도반 깔라마시여, 얼마만큼 이 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머문다고 선언하십니까?”라고 말했다. 이렇게 말했을 때, 바라드와자여, 알라라 깔라마는 무소유처(無所有處)를 선언했다. 바라드와자여, 그런 나에게 이런 생각이 떠올랐다. — '알라라 깔라마에게만 믿음이 있는 것이 아니다. 나에게도 믿음이 있다. 알라라 깔라마에게만 정진이 있는 것이 아니다. … 사띠가 … 삼매가 … 지혜가 있는 것이 아니다. 나에게도 지혜가 있다. 참으로 나는 알라라 깔라마가 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머문다고 선언하는 그 법을 실현하기 위해 노력하리라.'라고. 오래지 않아, 바라드와자여, 그런 나는 빠르게 그 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머물렀다. 바라드와자여, 나는 알라라 깔라마에게 갔다. 가서는 알라라 깔라마에게 ‘도반 깔라마시여, 당신은 이만큼 이 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취했다고 선언하십니까?’라고 말했다. ‘도반이여, 나는 이만큼 이 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취했다고 선언합니다.’ ‘도반이시여, 나도 이만큼 이 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머뭅니다.’ ‘도반이여, 우리가 존자와 같은 동료 수행자를 보는 것은 참으로 이득이고 참으로 큰 이득입니다. 이렇게 내가 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 선언한 법을 그대가 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머뭅니다. 그대가 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머무는 법을 나는 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 선언합니다. 이렇게 내가 아는 법을 그대가 알고, 그대가 아는 법을 내가 압니다. 이렇게 그대는 나와 같고, 나는 그대와 같소. 오시오, 도반이여, 이제 둘이 함께 이 무리를 이끕시다.’ 바라드와자여, 참으로 이렇게 나의 스승이었던 알라라 깔라마는 제자인 나를 자신과 동등한 위치에 놓고 나를 존중했다. 바라드와자여, 그런 나에게 ‘이 법은 염오(厭惡)로 이탐(離貪)으로 소멸(消滅)로 가라앉음으로 실다운 지혜로 깨달음으로 열반(涅槃)으로 이끌지 못한다. 단지 무소유처(無所有處)에 태어남을 위해 이끌 뿐이다.’라는 생각이 떠올랐다. 그런 나는, 바라드와자여, 그 법에 만족하지 못하고 그 법으로부터 염오하여 떠났다.
476. “so kho ahaṃ, bhāradvāja, kiṃkusalagavesī anuttaraṃ santivarapadaṃ pariyesamāno yena udako rāmaputto tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā udakaṃ rāmaputtaṃ etadavocaṃ — ‘icchāmahaṃ, āvuso, imasmiṃ dhammavinaye brahmacariyaṃ caritun’ti. evaṃ vutte, bhāradvāja, udako rāmaputto maṃ etadavoca — ‘viharatāyasmā. tādiso ayaṃ dhammo yattha viññū puriso nacirasseva sakaṃ ācariyakaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyyā’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, nacirasseva khippameva taṃ dhammaṃ pariyāpuṇiṃ. so kho ahaṃ, bhāradvāja, tāvatakeneva oṭṭhapahatamattena lapitalāpanamattena ‘ñāṇavādañca vadāmi, theravādañca jānāmi, passāmī’ti ca paṭijānāmi, ahañceva aññe ca. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘na kho rāmo imaṃ dhammaṃ kevalaṃ saddhāmattakena sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedesi; addhā rāmo imaṃ dhammaṃ jānaṃ passaṃ vihāsī’ti. atha khvāhaṃ, bhāradvāja, yena udako rāmaputto tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā udakaṃ rāmaputtaṃ etadavocaṃ — ‘kittāvatā no, āvuso, rāmo imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedesī’ti? evaṃ vutte, bhāradvāja, udako rāmaputto nevasaññānāsaññāyatanaṃ pavedesi. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘na kho rāmasseva ahosi saddhā, mayhaṃpatthi saddhā; na kho rāmasseva ahosi vīriyaṃ ... pe ... sati... samādhi... paññā, mayhaṃpatthi paññā. yaṃnūnāhaṃ yaṃ dhammaṃ rāmo sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedesi tassa dhammassa sacchikiriyāya padaheyyan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, nacirasseva khippameva taṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsiṃ.
바라드와자여, 그렇게 무엇이 유익(有益)인지를 구하는 나는 위없이 평화롭고 고귀한 경지를 찾아 웃다까 라마뿟따에게 갔다. 가서는 웃다까 라마뿟따에게 ‘도반이여, 나는 이 법(法)과 율(律)에서 범행(梵行)을 실천하고자 합니다.’라고 말했다. 이렇게 말했을 때, 바라드와자여, 웃다까 라마뿟따는 나에게 ‘존자는 머무시오. 지혜로운 자라면 오래지 않아 자기 스승에게서 온 것을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머물 수 있는 이런 법이 있소.’라고 말했다. 오래지 않아, 바라드와자여, 나는 빠르게 그 법을 완전히 익혔다. 바라드와자여, 나는 바로 그만큼 자신의 입을 열고 자신의 말을 통해 앎과 확실함을 말했다. ‘나는 알고 본다.’라고 공언했고, 다른 사람들도 인정했다. 바라드와자여, 그런 내게 이런 생각이 떠올랐다. — ‘라마는 이 법을 단지 믿음만으로 ‘스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머문다.'라고 선언하는 것이 아니다. 참으로 라마는 이 법을 알고 보면서 머문다.’ 바라드와자여, 나는 웃다까 라마뿟따에게 갔다. 가서 웃다까 라마뿟따에게 “도반이시여, 라마는 얼마만큼 이 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머문다고 선언하십니까?”라고 말했다. 이렇게 말했을 때, 바라드와자여, 웃다까 라마뿟따는 비상비비상처(非想非非想處)를 선언했다. 바라드와자여, 그런 나에게 이런 생각이 떠올랐다. — '라마에게만 믿음이 있는 것이 아니다. 나에게도 믿음이 있다. 라마에게만 정진이 있는 것이 아니다. … 사띠가 … 삼매가 … 지혜가 있는 것이 아니다. 나에게도 지혜가 있다. 참으로 나는 라마가 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머문다고 선언하는 그 법을 실현하기 위해 노력하리라.'라고. 오래지 않아, 바라드와자여, 그런 나는 빠르게 그 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머물렀다.
“atha khvāhaṃ, bhāradvāja, yena udako rāmaputto tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā udakaṃ rāmaputtaṃ etadavocaṃ — ‘ettāvatā no, āvuso, rāmo imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesī’ti? ‘ettāvatā kho, āvuso, rāmo imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesī’ti. ‘ahampi kho, āvuso, ettāvatā imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmī’ti. ‘lābhā no, āvuso, suladdhaṃ no, āvuso, ye mayaṃ āyasmantaṃ tādisaṃ sabrahmacāriṃ passāma. iti yaṃ dhammaṃ rāmo sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesi taṃ tvaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharasi; yaṃ tvaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharasi taṃ dhammaṃ rāmo sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesi. iti yaṃ dhammaṃ rāmo abhiññāsi taṃ tvaṃ dhammaṃ jānāsi, yaṃ tvaṃ dhammaṃ jānāsi taṃ dhammaṃ rāmo abhiññāsi. iti yādiso rāmo ahosi tādiso tuvaṃ, yādiso tuvaṃ tādiso rāmo ahosi. ehi dāni, āvuso, tuvaṃ imaṃ gaṇaṃ pariharā’ti. iti kho, bhāradvāja, udako rāmaputto sabrahmacārī me samāno ācariyaṭṭhāne maṃ ṭhapesi, uḷārāya ca maṃ pūjāya pūjesi. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘nāyaṃ dhammo nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati, yāvadeva nevasaññānāsaññāyatanūpapattiyā’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, taṃ dhammaṃ analaṅkaritvā tasmā dhammā nibbijja apakkamiṃ.
바라드와자여, 나는 웃다까 라마뿟따에게 갔다. 가서는 웃다까 라마뿟따에게 ‘도반이시여, 라마는 이만큼 이 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취했다고 선언하십니까?’라고 말했다. ‘도반이여, 라마는 이만큼 이 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취했다고 선언합니다.’ ‘도반이시여, 나도 이만큼 이 법을 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머뭅니다.’ ‘도반이여, 우리가 존자와 같은 동료 수행자를 보는 것은 참으로 이득이고 참으로 큰 이득입니다. 이렇게 라마가 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 선언한 법을 그대가 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머뭅니다. 그대가 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 머무는 법을 라마는 스스로 실답게 안 뒤에 실현하고 성취하여 선언합니다. 이렇게 라마가 아는 법을 그대가 알고, 그대가 아는 법을 라마가 압니다. 이렇게 그대는 라마와 같고, 라마는 그대와 같소. 오시오, 도반이여, 이제 둘이 함께 이 무리를 이끕시다.’ 바라드와자여, 참으로 이렇게 웃다까 라마뿟따는 나를 동등한 동료 수행자로 삼고, 스승의 자리에 나를 앉히고 나를 귀히 여기고 존중했다. 바라드와자여, 그런 나에게 ‘이 법은 염오(厭惡)로 이탐(離貪)으로 소멸(消滅)로 가라앉음으로 실다운 지혜로 깨달음으로 열반(涅槃)으로 이끌지 못한다. 단지 비상비비상처(非想非非想處)에 태어남을 위해 이끌 뿐이다.’라는 생각이 떠올랐다. 그런 나는, 바라드와자여, 그 법에 만족하지 못하고 그 법으로부터 염오하여 떠났다.
477. “so kho ahaṃ, bhāradvāja, kiṃkusalagavesī anuttaraṃ santivarapadaṃ pariyesamāno magadhesu anupubbena cārikaṃ caramāno yena uruveḷā senānigamo tadavasariṃ. tatthaddasaṃ ramaṇīyaṃ bhūmibhāgaṃ, pāsādikañca vanasaṇḍaṃ, nadiñca sandantiṃ setakaṃ supatitthaṃ ramaṇīyaṃ, samantā ca gocaragāmaṃ. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘ramaṇīyo vata, bho, bhūmibhāgo, pāsādiko ca vanasaṇḍo, nadī ca sandati setakā supatitthā ramaṇīyā, samantā ca gocaragāmo. alaṃ vatidaṃ kulaputtassa padhānatthikassa padhānāyā’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, tattheva nisīdiṃ — ‘alamidaṃ padhānāyā’ti. apissu maṃ, bhāradvāja, tisso upamā paṭibhaṃsu anacchariyā pubbe assutapubbā.
바라드와자여, 그렇게 무엇이 유익(有益)인지를 구하는 나는 위없이 평화롭고 고귀한 경지를 찾아 마가다에서 차례로 유행하면서 우루웰라의 장군촌에 이르렀다. 그곳에서 마음에 드는 땅과 만족스런 숲과 투명하게 흐르는 강과 튼튼한 강둑과 주변 일대의 마음에 드는 탁발할 수 있는 마을을 보았다. 바라드와자여, 그런 내게 이런 생각이 들었다. — ‘오! 마음에 드는 땅과 만족스런 숲과 투명하게 흐르는 강과 튼튼한 강둑과 주변 일대의 마음에 드는 탁발할 수 있는 마을이 있다. 참으로 이곳은 정진을 원하는 좋은 가문의 아들들이 정진하기에 충분하다.’라고. 그런 나는, 바라드와자여, ‘이곳은 정진하기에 충분하다.’라고 하면서 거기에 앉았다. 바라드와자여, 나에게 전에 들어본 적이 없는 세 가지 비유가 자연스럽게 떠올랐다.
“seyyathāpi, bhāradvāja, allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ udake nikkhittaṃ. atha puriso āgaccheyya uttarāraṇiṃ ādāya — ‘aggiṃ abhinibbattessāmi, tejo pātukarissāmī’ti. taṃ kiṃ maññasi, bhāradvāja, api nu so puriso amuṃ allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ udake nikkhittaṃ uttarāraṇiṃ ādāya abhimanthento aggiṃ abhinibbatteyya, tejo pātukareyyā”ti? “no hidaṃ, bho gotama. taṃ kissa hetu? aduñhi, bho gotama, allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ, tañca pana udake nikkhittaṃ; yāvadeva ca pana so puriso kilamathassa vighātassa bhāgī assā”ti. “evameva kho, bhāradvāja, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā kāyena ceva cittena ca kāmehi avūpakaṭṭhā viharanti, yo ca nesaṃ kāmesu kāmacchando kāmasneho kāmamucchā kāmapipāsā kāmapariḷāho so ca ajjhattaṃ na suppahīno hoti na suppaṭippassaddho, opakkamikā cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, abhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. no capi te bhonto samaṇabrāhmaṇā opakkamikā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti abhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. ayaṃ kho maṃ, bhāradvāja, paṭhamā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā.
예를 들면, 바라드와자여, 물 위에 놓여있는 젖고 수액이 있는 나무토막이 있다. 그때 어떤 사람이 ‘불을 피워야겠다. 열을 일으켜야겠다.’라면서 부시 막대를 가지고 올 것이다. 바라드와자여, 이것을 어떻게 생각하는가? 물 위에 놓여있는 젖고 수액이 있는 그런 나무토막에 부시 막대를 가지고 비비는 그 사람은 불을 피우고 열을 일으킬 수 있겠는가?” “아닙니다, 고따마 존자시여. 그 원인은 무엇입니까? 고따마 존자시여, 그 젖고 수액이 있는 나무토막은 또한 물 위에 놓여있어서 불을 피우고 열을 일으키기까지에는 그 사람이 지치고 짜증 날 것입니다.” “이처럼, 바라드와자여, 만약 어떤 사문이나 바라문들이 몸으로도 심(心)으로도 소유의 삶에서 떠나지 못한 채 머물고, 또한 소유의 삶에서 소유의 관심, 소유의 갈망, 소유의 열중, 소유의 열기를 안으로 잘 버리지 못하고 잘 가라앉히지 못한다. 만약 그들 사문-바라문 존자들이 고행에 의해 야기되는 괴롭고 예리하고 거칠고 심한 느낌을 경험하더라도 그들은 지(知)와 견(見)과 위없는 깨달음을 얻을 수 없다. 또한, 만약 그들 사문-바라문 존자들이 고행에 의해 야기되는 괴롭고 예리하고 거칠고 심한 느낌을 경험하지 않더라도 그들은 지(知)와 견(見)과 위없는 깨달음을 얻을 수 없다. 이것이, 바라드와자여, 나에게 자연스럽게 떠오른, 전에 들어보지 못한 첫 번째 비유이다.
478. “aparāpi kho maṃ, bhāradvāja, dutiyā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā. seyyathāpi, bhāradvāja, allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ ārakā udakā thale nikkhittaṃ. atha puriso āgaccheyya uttarāraṇiṃ ādāya — ‘aggiṃ abhinibbattessāmi, tejo pātukarissāmī’ti. taṃ kiṃ maññasi, bhāradvāja, api nu so puriso amuṃ allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ ārakā udakā thale nikkhittaṃ uttarāraṇiṃ ādāya abhimanthento aggiṃ abhinibbatteyya tejo pātukareyyā”ti? “no hidaṃ, bho gotama. taṃ kissa hetu? aduñhi, bho gotama, allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ, kiñcāpi ārakā udakā thale nikkhittaṃ; yāvadeva ca pana so puriso kilamathassa vighātassa bhāgī assā”ti. “evameva kho, bhāradvāja, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā kāyena ceva cittena ca kāmehi vūpakaṭṭhā viharanti, yo ca nesaṃ kāmesu kāmacchando kāmasneho kāmamucchā kāmapipāsā kāmapariḷāho so ca ajjhattaṃ na suppahīno hoti na suppaṭippassaddho, opakkamikā cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, abhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. no cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā opakkamikā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, abhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. ayaṃ kho maṃ, bhāradvāja, dutiyā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā.
다시, 바라드와자여, 전에 들어보지 못한 두 번째 비유가 뒤따라 나에게 자연스럽게 떠올랐다. 예를 들면, 바라드와자여, 물에서 멀리 떨어진 땅에 놓여있는 젖고 수액이 있는 나무토막이 있다. 그때 어떤 사람이 ‘불을 피워야겠다. 열을 일으켜야겠다.’라면서 부시 막대를 가지고 올 것이다. 바라드와자여, 이것을 어떻게 생각하는가? 그런 물에서 멀리 떨어진 땅에 놓여있는 젖고 수액이 있는 나무토막에 부시 막대를 가지고 비비는 그 사람은 불을 피우고 열을 일으킬 수 있겠는가?” “아닙니다, 고따마 존자시여. 그 원인은 무엇입니까? 고따마 존자시여, 아무리 물에서 멀리 떨어진 땅에 놓여있을지라도 그 젖고 수액이 있는 나무토막은 불을 피우고 열을 일으키기까지에는 그 사람이 지치고 짜증 날 것입니다.” “이처럼, 바라드와자여, 만약 어떤 사문이나 바라문들이 몸으로도 심(心)으로도 소유의 삶에서 떠나 머물지만, 소유의 삶에서 소유의 관심, 소유의 갈망, 소유의 열중, 소유의 열기를 안으로 잘 버리지 못하고 잘 가라앉히지 못한다. 만약 그들 사문-바라문 존자들이 고행에 의해 야기되는 괴롭고 예리하고 거칠고 심한 느낌을 경험하더라도 그들은 지(知)와 견(見)과 위없는 깨달음을 얻을 수 없다. 또한, 만약 그들 사문-바라문 존자들이 고행에 의해 야기되는 괴롭고 예리하고 거칠고 심한 느낌을 경험하지 않더라도 그들은 지(知)와 견(見)과 위없는 깨달음을 얻을 수 없다. 이것이, 바라드와자여, 나에게 자연스럽게 떠오른, 전에 들어보지 못한 두 번째 비유이다.
479. “aparāpi kho maṃ, bhāradvāja, tatiyā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā. seyyathāpi, bhāradvāja, sukkhaṃ kaṭṭhaṃ koḷāpaṃ ārakā udakā thale nikkhittaṃ. atha puriso āgaccheyya uttarāraṇiṃ ādāya — ‘aggiṃ abhinibbattessāmi, tejo pātukarissāmī’ti. taṃ kiṃ maññasi, bhāradvāja, api nu so puriso amuṃ sukkhaṃ kaṭṭhaṃ koḷāpaṃ ārakā udakā thale nikkhittaṃ uttarāraṇiṃ ādāya abhimanthento aggiṃ abhinibbatteyya, tejo pātukareyyā”ti? “evaṃ bho gotama. taṃ kissa hetu? aduñhi, bho gotama, sukkhaṃ kaṭṭhaṃ koḷāpaṃ, tañca pana ārakā udakā thale nikkhittan”ti. “evameva kho, bhāradvāja, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā kāyena ceva cittena ca kāmehi vūpakaṭṭhā viharanti, yo ca nesaṃ kāmesu kāmacchando kāmasneho kāmamucchā kāmapipāsā kāmapariḷāho so ca ajjhattaṃ suppahīno hoti suppaṭippassaddho, opakkamikā cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, bhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. no cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā opakkamikā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, bhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. ayaṃ kho maṃ, bhāradvāja, tatiyā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā. imā kho maṃ, bhāradvāja, tisso upamā paṭibhaṃsu anacchariyā pubbe assutapubbā.
다시, 바라드와자여, 전에 들어보지 못한 세 번째 비유가 뒤따라 나에게 자연스럽게 떠올랐다. 예를 들면, 바라드와자여, 물에서 멀리 떨어진 땅에 놓여있는 마르고 수액이 없는 나무토막이 있다. 그때 어떤 사람이 ‘불을 피워야겠다. 열을 일으켜야겠다.’라면서 부시 막대를 가지고 올 것이다. 바라드와자여, 이것을 어떻게 생각하는가? 그런 물에서 멀리 떨어진 땅에 놓여있는 마르고 수액이 없는 나무토막에 부시 막대를 가지고 비비는 그 사람은 불을 피우고 열을 일으킬 수 있겠는가?” “그렇습니다, 고따마 존자시여. 그 원인은 무엇입니까? 고따마 존자시여, 그 마르고 수액이 없는 나무토막은 또한 물에서 멀리 떨어진 땅에 놓여있습니다.” “이처럼, 바라드와자여, 만약 어떤 사문이나 바라문들이 몸으로도 심(心)으로도 소유의 삶에서 떠나 머물고 또한 소유의 삶에서 소유의 관심, 소유의 갈망, 소유의 열중, 소유의 열기를 안으로 잘 버리고 잘 가라앉힌다. 만약 그들 사문-바라문 존자들이 고행에 의해 야기되는 괴롭고 예리하고 거칠고 심한 느낌을 경험하더라도 그들은 지(知)와 견(見)과 위없는 깨달음을 얻을 수 있다. 또한, 만약 그들 사문-바라문 존자들이 고행에 의해 야기되는 괴롭고 예리하고 거칠고 심한 느낌을 경험하지 않더라도 그들은 지(知)와 견(見)과 위없는 깨달음을 얻을 수 있다. 이것이, 바라드와자여, 나에게 자연스럽게 떠오른, 전에 들어보지 못한 세 번째 비유이다. 바라드와자여, 나에게 전에 들어보지 못한 이런 세 가지 비유가 자연스럽게 떠올랐다.
480. “tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘yaṃnūnāhaṃ dantebhidantamādhāya, jivhāya tāluṃ āhacca, cetasā cittaṃ abhiniggaṇheyyaṃ abhinippīḷeyyaṃ abhisantāpeyyan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, dantebhidantamādhāya, jivhāya tāluṃ āhacca, cetasā cittaṃ abhiniggaṇhāmi abhinippīḷemi abhisantāpemi. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, dantebhidantamādhāya, jivhāya tāluṃ āhacca, cetasā cittaṃ abhiniggaṇhato abhinippīḷayato abhisantāpayato kacchehi sedā muccanti. seyyathāpi, bhāradvāja, balavā puriso dubbalataraṃ purisaṃ sīse vā gahetvā khandhe vā gahetvā abhiniggaṇheyya abhinippīḷeyya abhisantāpeyya, evameva kho me, bhāradvāja, dantebhidantamādhāya, jivhāya tāluṃ āhacca, cetasā cittaṃ abhiniggaṇhato abhinippīḷayato abhisantāpayato kacchehi sedā muccanti. āraddhaṃ kho pana me, bhāradvāja, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā; sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
그런 나에게, 바라드와자여, 이런 생각이 떠올랐다. — ‘참으로 나는 이와 이를 맞대고 혀로 입천장을 밀어 올리고 심(心)으로 심(心)을 억제하고 억압하고 태워야겠다.’라고. 그런 나는, 바라드와자여, 이와 이를 맞대고 혀로 입천장을 밀어 올리고 심(心)으로 심(心)을 억제하고 억압하고 태워버렸다. 바라드와자여, 내가 그렇게 이와 이를 맞대고 혀로 입천장을 밀어 올리고 심(心)으로 심(心)을 억제하고 억압하고 태워버리자 양쪽 겨드랑이에서 땀이 흘렀다. 바라드와자여, 마치 힘센 사람이 허약한 사람을 머리를 쥐거나 몸통을 붙잡고서 억제하고 억압하고 눌러버리듯이 나는 이와 이를 맞대고 혀로 입천장을 밀어 올리고 심(心)으로 심(心)을 억제하고 억압하고 태워버렸다. 내가 그렇게 이와 이를 맞대고 혀로 입천장을 밀어 올리고 심(心)으로 심(心)을 억제하고 억압하고 태워버리자 양쪽 겨드랑이에서 땀이 흘렀다. 바라드와자여, 나는 확고한 노력을 놓치지 않았고, 잊히지 않는 사띠가 확립되었다. 그러나 그 괴로운 노력 때문에 노력에 압도되었을 때 나의 몸은 격렬하여 진정되지 않았다.
481. “tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyyan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca assāsapassāse uparundhiṃ. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca assāsapassāsesu uparuddhesu kaṇṇasotehi vātānaṃ nikkhamantānaṃ adhimatto saddo hoti. seyyathāpi nāma kammāragaggariyā dhamamānāya adhimatto saddo hoti, evameva kho me, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca assāsapassāsesu uparuddhesu kaṇṇasotehi vātānaṃ nikkhamantānaṃ adhimatto saddo hoti. āraddhaṃ kho pana me, bhāradvāja, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā; sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
그런 나에게, 바라드와자여, 이런 생각이 떠올랐다. — ‘나는 숨을 쉬지 않는 선(禪)을 닦아야겠다.'라고. 그런 나는, 바라드와자여, 입과 코로부터 들숨과 날숨을 멈추었다. 바라드와자여, 그렇게 내가 입과 코로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 귀로부터 바람이 나오면서 엄청난 소리가 났다. 예를 들면, 대장간의 바람을 불고 있는 풀무의 엄청난 소리가 있다. 이처럼, 바라드와자여, 내가 입과 코로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 귀로부터 바람이 나오면서 엄청난 소리가 났다. 바라드와자여, 나는 확고한 노력을 놓치지 않았고, 잊히지 않는 사띠가 확립되었다. 그러나 그 괴로운 노력 때문에 노력에 압도되었을 때 나의 몸은 격렬하여 진정되지 않았다.
“tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyyan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāse uparundhiṃ. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā vātā muddhani ūhananti. seyyathāpi, bhāradvāja, balavā puriso, tiṇhena sikharena muddhani abhimattheyya, evameva kho me, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā vātā muddhani ūhananti. āraddhaṃ kho pana me, bhāradvāja, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā; sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
그런 나에게, 바라드와자여, 이런 생각이 떠올랐다. — ‘나는 숨을 쉬지 않는 선(禪)을 닦아야겠다.’라고. 그런 나는, 바라드와자여, 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었다. 바라드와자여, 그렇게 내가 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 엄청난 바람이 머리를 흔들었다. 예를 들면, 바라드와자여, 힘센 사람이 예리한 칼로 머리를 쪼갤 것이다. 이처럼, 바라드와자여, 내가 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 엄청난 바람이 머리를 흔들었다. 바라드와자여, 나는 확고한 노력을 놓치지 않았고, 잊히지 않는 사띠가 확립되었다. 그러나 그 괴로운 노력 때문에 노력에 압도되었을 때 나의 몸은 격렬하여 진정되지 않았다.
“tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyyan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāse uparundhiṃ. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā sīse sīsavedanā honti. seyyathāpi, bhāradvāja, balavā puriso daḷhena varattakkhaṇḍena sīse sīsaveṭhaṃ dadeyya, evameva kho, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā sīse sīsavedanā honti. āraddhaṃ kho pana me, bhāradvāja, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā; sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
그런 나에게, 바라드와자여, 이런 생각이 떠올랐다. — ‘나는 숨을 쉬지 않는 선(禪)을 닦아야겠다.’라고. 그런 나는, 바라드와자여, 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었다. 바라드와자여, 그렇게 내가 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 머리에 심한 두통이 있었다. 예를 들면, 바라드와자여, 힘센 사람이 강한 가죽끈으로 머리를 감아쥘 것이다. 이처럼, 바라드와자여, 내가 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 머리에 심한 두통이 있었다. 바라드와자여, 나는 확고한 노력을 놓치지 않았고, 잊히지 않는 사띠가 확립되었다. 그러나 그 괴로운 노력 때문에 노력에 압도되었을 때 나의 몸은 격렬하여 진정되지 않았다.
“tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyyan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāse uparundhiṃ. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā vātā kucchiṃ parikantanti. seyyathāpi, bhāradvāja, dakkho goghātako vā goghātakantevāsī vā tiṇhena govikantanena kucchiṃ parikanteyya, evameva kho me, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā vātā kucchiṃ parikantanti. āraddhaṃ kho pana me, bhāradvāja, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā; sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
그런 나에게, 바라드와자여, 이런 생각이 떠올랐다. — ‘나는 숨을 쉬지 않는 선(禪)을 닦아야겠다.’라고. 그런 나는, 바라드와자여, 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었다. 바라드와자여, 그렇게 내가 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 엄청난 바람이 배를 휘저었다. 예를 들면, 바라드와자여, 능숙한 백정이나 백정의 제자가 날카로운 소 잡는 칼로 배를 가를 것이다. 이처럼, 바라드와자여, 내가 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 엄청난 바람이 배를 휘저었다. 바라드와자여, 나는 확고한 노력을 놓치지 않았고, 잊히지 않는 사띠가 확립되었다. 그러나 그 괴로운 노력 때문에 노력에 압도되었을 때 나의 몸은 격렬하여 진정되지 않았다.
“tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyyan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāse uparundhiṃ. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimatto kāyasmiṃ ḍāho hoti. seyyathāpi, bhāradvāja, dve balavanto purisā dubbalataraṃ purisaṃ nānābāhāsu gahetvā aṅgārakāsuyā santāpeyyuṃ samparitāpeyyuṃ, evameva kho me, bhāradvāja, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimatto kāyasmiṃ ḍāho hoti. āraddhaṃ kho pana me, bhāradvāja, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato. apissu maṃ, bhāradvāja, devatā disvā evamāhaṃsu — ‘kālaṅkato samaṇo gotamo’ti. ekaccā devatā evamāhaṃsu — ‘na kālaṅkato samaṇo gotamo, api ca kālaṅkarotī’ti. ekaccā devatā evamāhaṃsu — ‘na kālaṅkato samaṇo gotamo, nāpi kālaṅkaroti; arahaṃ samaṇo gotamo, vihārotveva so arahato evarūpo hotī’ti.
그런 나에게, 바라드와자여, 이런 생각이 떠올랐다. — ‘나는 숨을 쉬지 않는 선(禪)을 닦아야겠다.’라고. 그런 나는, 바라드와자여, 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었다. 바라드와자여, 그렇게 내가 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 몸에서 엄청난 열이 났다. 예를 들면, 바라드와자여, 두 명의 힘센 사람이 약한 사람을 양팔을 잡고서 숯불 구덩이에서 그대로 태울 것이고 뜨겁게 할 것이다. 이처럼, 바라드와자여, 내가 입과 코와 귀로부터 들숨과 날숨을 멈추었을 때 몸에서 엄청난 열이 났다. 바라드와자여, 나는 확고한 노력을 놓치지 않았고, 잊히지 않는 사띠가 확립되었다. 그러나 그 괴로운 노력 때문에 노력에 압도되었을 때 나의 몸은 격렬하여 진정되지 않았다. 바라드와자여, 그런 나를 보고서 신들은 이렇게 말했다. — ‘사문 고따마는 죽었다.’라고. 어떤 신들은 이렇게 말했다. — ‘사문 고따마는 죽지 않았다. 그렇지만 그는 죽는다.’라고. 어떤 신들은 이렇게 말했다. — ‘사문 고따마는 죽지 않았고, 죽지 않는다. 사문 고따마는 아라한이다. 아라한의 삶은 이런 것이다.’라고.
“tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘yaṃnūnāhaṃ sabbaso āhārupacchedāya paṭipajjeyyan’ti. atha kho maṃ, bhāradvāja, devatā upasaṅkamitvā etadavocuṃ — ‘mā kho tvaṃ, mārisa, sabbaso āhārupacchedāya paṭipajji. sace kho tvaṃ, mārisa, sabbaso āhārupacchedāya paṭipajjissasi, tassa te mayaṃ dibbaṃ ojaṃ lomakūpehi ajjhohāressāma. tāya tvaṃ yāpessasī’ti. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘ahañceva kho pana sabbaso ajajjitaṃ paṭijāneyyaṃ, imā ca me devatā dibbaṃ ojaṃ lomakūpehi ajjhohāreyyuṃ, tāya cāhaṃ yāpeyyaṃ. taṃ mamassa musā’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, tā devatā paccācikkhāmi, ‘halan’ti vadāmi.
그런 나에게, 바라드와자여, 이런 생각이 떠올랐다. — ‘나는 완전하게 단식을 실천해야겠다.’라고. 바라드와자여, 그러자 바라드와자여, 신들이 나에게 와서 이렇게 말했다. — ‘존자여, 그대는 완전한 단식을 실천하지 마십시오. 존자여, 만약 그대가 완전한 단식을 실천한다면 그런 그대에게 우리가 하늘의 자량(資糧)을 피부의 모공들을 통해 넣어드리겠습니다. 그것으로 인해 그대를 유지케 할 것입니다.’라고. 바라드와자여, 그런 나에게 이런 생각이 떠올랐다. — ‘만약 내가 완전한 단식을 실천하면 이 신들이 나에게 하늘의 자량(資糧)을 피부의 모공들을 통해 넣어줄 것이고 그것으로 인해 나는 유지될 수 있을 것이다. 그것은 나에게 거짓이다.’라고. 바라드와자여, 그런 나는 그 신들을 거절했다. ‘필요 없소.’라고 나는 말했다.
“tassa mayhaṃ, bhāradvāja, etadahosi — ‘yaṃnūnāhaṃ thokaṃ thokaṃ āhāraṃ āhāreyyaṃ pasataṃ pasataṃ, yadi vā muggayūsaṃ, yadi vā kulatthayūsaṃ, yadi vā kaḷāyayūsaṃ, yadi vā hareṇukayūsan’ti. so kho ahaṃ, bhāradvāja, thokaṃ thokaṃ āhāraṃ āhāresiṃ pasataṃ pasataṃ, yadi vā muggayūsaṃ, yadi vā kulatthayūsaṃ, yadi vā kaḷāyayūsaṃ, yadi vā hareṇukayūsaṃ. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, thokaṃ thokaṃ āhāraṃ āhārayato pasataṃ pasataṃ, yadi vā muggayūsaṃ, yadi vā kulatthayūsaṃ, yadi vā kaḷāyayūsaṃ, yadi vā hareṇukayūsaṃ, adhimattakasimānaṃ patto kāyo hoti. seyyathāpi nāma āsītikapabbāni vā kāḷapabbāni vā, evamevassu me aṅgapaccaṅgāni bhavanti tāyevappāhāratāya; seyyathāpi nāma oṭṭhapadaṃ, evamevassu me ānisadaṃ hoti tāyevappāhāratāya; seyyathāpi nāma vaṭṭanāvaḷī, evamevassu me piṭṭhikaṇṭako uṇṇatāvanato hoti tāyevappāhāratāya; seyyathāpi nāma jarasālāya gopānasiyo oluggaviluggā bhavanti, evamevassu me phāsuḷiyo oluggaviluggā bhavanti tāyevappāhāratāya; seyyathāpi nāma gambhīre udapāne udakatārakā gambhīragatā okkhāyikā dissanti, evamevassu me akkhikūpesu akkhitārakā gambhīragatā okkhāyikā dissanti tāyevappāhāratāya; seyyathāpi nāma tittakālābu āmakacchinno vātātapena saṃphuṭito hoti sammilāto, evamevassu me sīsacchavi saṃphuṭitā hoti sammilātā tāyevappāhāratāya. so kho ahaṃ, bhāradvāja, ‘udaracchaviṃ parimasissāmī’ti piṭṭhikaṇṭakaṃyeva pariggaṇhāmi, ‘piṭṭhikaṇṭakaṃ parimasissāmī’ti udaracchaviṃyeva pariggaṇhāmi; yāvassu me, bhāradvāja, udaracchavi piṭṭhikaṇṭakaṃ allīnā hoti tāyevappāhāratāya. so kho ahaṃ, bhāradvāja, ‘vaccaṃ vā muttaṃ vā karissāmī’ti tattheva avakujjo papatāmi tāyevappāhāratāya. so kho ahaṃ, bhāradvāja, imameva kāyaṃ assāsento pāṇinā gattāni anumajjāmi. tassa mayhaṃ, bhāradvāja, pāṇinā gattāni anumajjato pūtimūlāni lomāni kāyasmā papatanti tāyevappāhāratāya. apissu maṃ, bhāradvāja, manussā disvā evamāhaṃsu — ‘kāḷo samaṇo gotamo’ti. ekacce manussā evamāhaṃsu — ‘na kāḷo samaṇo gotamo, sāmo samaṇo gotamo’ti. ekacce manussā evamāhaṃsu — ‘na kāḷo samaṇo gotamo napi sāmo, maṅguracchavi samaṇo gotamo’ti; yāvassu me, bhāradvāja, tāva parisuddho chavivaṇṇo pariyodāto upahato hoti tāyevappāhāratāya.
그런 나에게, 바라드와자여, 이런 생각이 떠올랐다. — ‘나는 콩죽이나 편두 죽이나 야생 완두 죽이나 청 완두 죽 한 움큼씩의 아주 적은 양의 자량(資糧)을 먹어야겠다.’라고. 바라드와자여, 그런 나는 콩죽이나 편두 죽이나 야생 완두 죽이나 청 완두 죽 한 움큼씩의 아주 적은 양의 자량을 먹었다. 바라드와자여, 콩죽이나 편두 죽이나 야생 완두 죽이나 청 완두 죽 한 움큼씩의 아주 적은 양의 자량을 먹는 나의 몸은 극도로 여위어 갔다. 예를 들면, 아시띠까 나무의 마디거나 깔라 풀의 마디가 있다. 이처럼 그 적은 자량의 섭취 때문에 나의 사지는 그렇게 되었다. 예를 들면, 낙타의 발이 있다. 이처럼 그 적은 자량의 섭취 때문에 나의 엉덩이는 그렇게 되었다. 예를 들면 구슬을 엮어놓은 사슬이 있다. 이처럼 그 적은 자량의 섭취 때문에 나의 구부정한 척추는 그렇게 되었다. 예를 들면, 오래된 집의 서까래들은 부서지게 된다. 이처럼 그 적은 자량의 섭취 때문에 나의 갈비뼈는 그렇게 되었다. 예를 들면, 깊은 우물에는 물에 비친 별이 깊게 있는 것처럼 보인다. 이처럼 그 적은 자량의 섭취 때문에 나의 동공 안에서 눈동자의 빛은 깊게 있는 것처럼 보였다. 예를 들면, 쓴 호리병 박이 익기 전에 떨어져 바람과 햇빛에 닿으면 시든다. 이처럼 그 적은 자량의 섭취 때문에 나의 머리 피부는 갈라지고 움츠러들었다. 그런 내가, 바라드와자여, ‘뱃가죽을 만져야겠다.’라고 하면 등뼈를 잡았고, ‘등뼈를 만져야겠다.’라고 하면 뱃가죽을 잡았다. 바라드와자여, 그 적은 자량의 섭취 때문에 나의 뱃가죽은 등뼈에 붙어버렸다. 그런 내가, 바라드와자여, ‘똥이나 오줌을 누어야겠다.’라고 하면, 그 적은 자량의 섭취 때문에 얼굴을 아래로 하며 넘어졌다. 그런 내가, 바라드와자여, 이 몸을 편안히 하기 위해 손으로 몸을 여기저기 두드렸다. 바라드와자여, 그런 나에게 그 적은 자량의 섭취 때문에 손으로 몸을 여기저기 두드릴 때 뿌리에서 냄새가 나는 털들이 몸에서 떨어졌다. 바라드와자여, 사람들은 그런 나를 보고 이렇게 말했다. — ‘사문 고따마는 검다.’라고. 어떤 사람들은 이렇게 말했다. — ‘사문 고따마는 검지 않다. 사문 고따마는 노랗다.’라고. 어떤 사람들은 이렇게 말했다. — ‘사문 고따마는 검지도 않고 노랗지도 않다. 사문 고따마는 황금빛 피부다.’라고. 바라드와자여, 그런 적은 음식 때문에 나에게 피부색은 청정하고 순결하였지만 파괴되어 갔다.