홈
> 상윳따 니까야 1~4권 > 4.māra
5. mānasasuttaṃ (SN 4.15-의(意) 경)
2. dutiyavaggo, 5. mānasasuttaṃ (SN 4.15-의(意) 경)
151. evaṃ me sutaṃ — ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. atha kho māro pāpimā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ gāthāya ajjhabhāsi —
이렇게 나는 들었다. ― 한때 세존은 사왓티에서 제따와나의 아나타삔디까 사원에 머물렀다. 그때 마라 빠삐만뜨가 세존에게 왔다. 와서는 세존에게 게송으로 말했다.
“antalikkhacaro pāso, yvāyaṃ carati mānaso.
tena taṃ bādhayissāmi, na me samaṇa mokkhasī”ti.
tena taṃ bādhayissāmi, na me samaṇa mokkhasī”ti.
허공에 설치된 덫이 있으니 움직이는 것은 의(意)를 가진 자이다.
그것으로 그대를 압박할 것이니, 사문이여, 그대는 나에게서 벗어나지 못한다.
“rūpā saddā rasā gandhā, phoṭṭhabbā ca manoramā.
ettha me vigato chando, nihato tvamasi antakā”ti.
ettha me vigato chando, nihato tvamasi antakā”ti.
의(意)가 즐기는 색(色)들과 성(聲)들과 향(香)들과 미(味)들과 촉(觸)들
나의 관심은 여기에서 떠났으니, 죽음의 신이여, 그대는 파괴되었다.
atha kho māro pāpimā “jānāti maṃ bhagavā, jānāti maṃ sugato”ti dukkhī dummano tatthevantaradhāyīti.
그러자 마라 빠삐만뜨는 “세존이 나를 알았다. 선서가 나를 알았다.”라고 괴로워하고 슬퍼하면서 거기에서 사라졌다.
Comments
보인
2024.07.09 06:50
감사합니다.