홈
> 상윳따 니까야 1~4권 > 9.vana
13. pākatindriyasuttaṃ (SN 9.13-기능을 제어하지 않는 자 경)
9. vanasaṃyuttaṃ, 13. pākatindriyasuttaṃ (SN 9.13-기능을 제어하지 않는 자 경)
• (SN 2.25-잔뚜 경) ☞ http://sutta.kr/bbs/board.php?bo_table=nikaya06_01_02&wr_id=84
233. ekaṃ samayaṃ sambahulā bhikkhū kosalesu viharanti aññatarasmiṃ vanasaṇḍe uddhatā unnaḷā capalā mukharā vikiṇṇavācā muṭṭhassatino asampajānā asamāhitā vibbhantacittā pākatindriyā. atha kho yā tasmiṃ vanasaṇḍe adhivatthā devatā tesaṃ bhikkhūnaṃ anukampikā atthakāmā te bhikkhū saṃvejetukāmā yena te bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te bhikkhū gāthāhi ajjhabhāsi —
한때 많은 비구가 꼬살라에서 어떤 밀림에 머물렀는데, 들뜨고 오만하고 촐랑대고 수다스럽고 함부로 말하고 사띠를 잊고 삼빠자나 하지 않고 삼매를 닦지 않고 심(心)이 산란하고 기능을 제어하지 않았다. 그 비구들을 연민하고 이익을 바라고 그 비구들이 휘저어지기를 바라는 그 숲에 사는 신들이 그 비구들에게 갔다. 가서는 그 비구들에게 게송으로 말했다. ―
“sukhajīvino pure āsuṃ, bhikkhū gotamasāvakā.
anicchā piṇḍamesanā, anicchā sayanāsanaṃ.
loke aniccataṃ ñatvā, dukkhassantaṃ akaṃsu te.
anicchā piṇḍamesanā, anicchā sayanāsanaṃ.
loke aniccataṃ ñatvā, dukkhassantaṃ akaṃsu te.
고따마의 제자인 비구들은 예전에 행복하게 살았습니다.
원함 없이 탁발 음식을 구했고, 원함 없이 침상과 의자를 구했습니다.
그들은 세상에 대한 무상(無常)을 알아서 괴로움의 끝을 만들었습니다.
(āsuṃ: they were. (3rd plu. (aor. of as)) ― 과거형
“dupposaṃ katvā attānaṃ, gāme gāmaṇikā viya.
bhutvā bhutvā nipajjanti, parāgāresu mucchitā. → 현재형
bhutvā bhutvā nipajjanti, parāgāresu mucchitā. → 현재형
마을에 있는 마을의 촌장처럼 어렵게 자신을 부양하면서
남의 집에 얼이 빠진 그들은 거듭 먹고서 눕습니다.
“saṅghassa añjaliṃ katvā, idhekacce vadāmahaṃ.
apaviddhā anāthā te, yathā petā tatheva te.
apaviddhā anāthā te, yathā petā tatheva te.
상가에 합장하고서 나는 여기 어떤 사람들에 대해 말합니다.
그들은 던져졌고 보호자가 없으니, 그들은 시체와 같습니다.
“ye kho pamattā viharanti, te me sandhāya bhāsitaṃ.
ye appamattā viharanti, namo tesaṃ karomahan”ti.
ye appamattā viharanti, namo tesaṃ karomahan”ti.
나의 말은 참으로 방일하게 머무는 그 사람들에 관한 것입니다.
불방일로 머무는 그들에게 나는 절합니다.”라고.
atha kho te bhikkhū tāya devatāya saṃvejitā saṃvegamāpādunti.
그러자 그 신들에 의해 휘저어진 그 비구들은 절박감이 생겼다.